top of page

Armands Gūtmanis: Bankas aiztikt nedrīkst

Raksts publicēts portālā ir.lv


Pēdējā laikā parādījušies uzbrukumi bankām, kurām esot jāuzliek jauns nodoklis par pārāk lielo gūto peļņu. Vienlaikus ar šiem pārmetumiem sabiedrībā labi zināmas personas un viedokļu līderi kārtējo reizi norādījušas, ka Latvijai neesot savas valsts idejas un ka tādu vajadzētu radīt, lai pārlauztu negatīvās attīstības tendences. Abi temati ir ne tikai dziļi saistīti, tie ir medaļas abas puses.


Jaunas valsts idejas meklējumos

Aicinājums radīt jaunu valsts ideju ir visai dīvains un pat jocīgs, jo centrālā valsts ideja šķiet pašsaprotama un redzama – un nav arī neviena, kas to kaut cik nopietni apstrīdētu. Tā ir liberālā demokrātija, liberālisms. Akadēmiskā diskusijā uz to var skatīties kā uz vienu no vairākām teorijām, bet šajā gadījumā – kā varas instrumentu. Latvijā varas elite – pat, ja ne visā šīs teorētiskās koncepcijas apjomā, tad vismaz tās centrālos elementus ar latvisko uzcītību ievēro jau ilgus gadus.

Tagad grūti būtu atrast kādas alternatīvas “valsts idejas” un vēl grūtāk – šādas idejas nopietni uztveramus nesējus. Pēdējā laikā Rietumos varas elite papildus “liberālismam” uzsilda to “ideju” kopumu, ko daudzi dēvē par progresīvisma ideoloģiju, lai uz tās “noķertu” papildus vēlētāju grupas, protams, principā nemainot varas struktūru.

Liberālās demokrātijas doktrīnā, kuru mūsu valdošie politiskie spēki – apzināti vai neapzināti – aktīvi aizstāv, ir rinda elementu, kas ir plaši aprakstīti. Tā, piemēram, paredz Stambulas konvencijas ratifikāciju kā daļu no valdošā “naratīva”, arī privatizāciju un ārvalstu investīciju pārākumu pār nacionāliem uzņēmumiem. Saprotot, ka politiskā vadība mums ir liberālās demokrātijas adepti, nevajadzētu pārāk šaubīties par to, kādi lēmumi tiks pieņemti.

Šajā aspektā diezgan groteski izklausās nu jau aizgājušā valdības vadītāja publiskā piebilde – cik labi esot tas, ka Igaunijas valsts enerģētikas uzņēmums tiekot kotēts biržā un, lūk, aktīvi strādājot Latvijas tirgū. Igauņu vietā es arī priecātos, jo viņu uzņēmums pelnīs uz Latvijas iedzīvotāju rēķina un izvedīs šo peļņu līdzīgi kā ārzemniekiem piederošās bankas. Tādējādi konsekventi kalposim ārvalstu banku kapitālam un ārvalstu uzņēmumiem.

Pat ja tiktu radīta kāda jauna valsts ideja un labi domātas attīstības receptes, vēl būtu jāredz konkrēts politiskais nospiedums. Tātad jābūt elites grupām, biznesa oligarhu klaniem un sekojoši tam arī publiskās politikas spēkam un citiem apkalpojošajiem institūtiem, kas šīs “idejas” apseglotu un nestu, un vēl citiem priekšnoteikumiem, kuru radīšanā būtu sūri grūti jāstrādā.

Sabiedrības struktūrā nekā tāda, šķiet, šobrīd nav. Esošā valsts ideja radījusi daudziem pozitīvas priekšrocības, ienākumus – tātad tā ir kopumā labi kalpojusi, kāpēc to mainīt –, turklāt alternatīva doktrīna nav ne redzama, ne apspriesta. Nelielie centieni, kas bija vērojami pirms vēlēšanām, nebija pārliecinoši, un to nesēji šobrīd jau ir pelnīti publiski piesmieti.

Rietumu pasaulē jau gadu desmitiem valdošā elite šo ideju ir izveidojusi kā vienu no centrālajiem varas saglabāšanas instrumentiem, un pagaidām zīmes par gaidāmām pozitīvām izmaiņām ir pārāk vājas, lai tiktu ņemtas vērā. Tieši tāpat arī Latvijā – mazliet vienkāršojot – var teikt, ka pie varas esošā elite šo ideju pārņēmusi kā varas instrumentu, neatkarīgi no tā, kā sauc to partiju, kurā konkrētie politiķi atrastos.


15 gadu jubileja

Raugoties uz medaļas otru pusi, apstākļi ir līdzīgi. Tāpat kā par valsts ideju, arī par banku sektoru izmaiņas nav nepieciešamas un pat nav pieļaujamas.

Bankas, finanšu sektoru aiztikt nedrīkst, jo tās ir viens no valdošās “ideoloģijas” pamatelementiem un pat valdošās iekārtas stūrakmeņiem – tāpēc arī viens no lielākajiem patiesā labuma guvējiem. Amerikā to var redzēt kristālskaidri. Tā kā mēs esam proamerikāniska valsts, bankām nedrīkstētu mēģināt uzlikt šādus nodokļus.

Reālpolitikas klasiķis Zbigņevs Bržežinskis savā intervijā 2012. gada 24. janvārī uzdeva retorisku jautājumu plašā tvērumā – “Jautājums šodien ir, vai demokrātijas var attīstīties, ja finanšu sistēmas ir nekontrolējamas un spēj radīt tikai dažiem egoistiski izdevīgas sekas bez efektīvas sistēmas, kas mums dotu plašāku un vērienīgāku mērķi? Tā ir īstā problēma.”

Taisnība, banku sektors ASV tika intensīvi “liberalizēts” pāris gadu desmitu laikā pirms šīs Bržežinska intervijas. Īpaši aktīvi regulējumu ierobežojumus banku sektoram noņēma prezidents Klintons un vēlāk arī prezidents Obama, skaidri apliecinot Demokrātu partijas dziļo doktrinālo lojalitāti finanšu sektoram. Banku sektors saņēma triljonus svaigas naudas, ko Bržežinskis dēvē par “egoistisku izdevīgumu”.

Nupat septembra vidū apritēja 15 gadi kopš pasaules finanšu krīzes – 2008. gada 15. septembrī Lehman Brothers pasludināja bankrotu. Finanšu iestādes, kurām iedzīvotāji uzticēja pārvaldīt savu naudu, sabruka, un tikai pēdējā brīdī tās tika glābtas ar valdības atbalsta pasākumiem.

Atzīmējot šo gadadienu, Eiropas NVO Finance Watch ģenerālsekretārs (Benoît Lallemand) secina, ka “toreiz politiķi metās solīt fundamentālas reformas un izbeigt neapdomīgu riska uzņemšanos un panākt, lai finanšu iestādes kalpotu reālajai ekonomikai. Viņi teica, ka valsts nauda vairs nekad netiks izmantota bezatbildīgu banku glābšanai. Taču iedzīvotājiem dotie solījumi nav izpildīti”. Abi šeit citētie kungi citos vārdos pasaka to, ka bankas aiztikt un ierobežot nedrīkst, pat Amerikā nē, kur nu vēl Latvijā.


Ekonomikas plānošana un atbalsts zaļajai pārejai

Pirmkārt, komercbankas lielā mērā pilda to, ko varētu saukt par ekonomikas plānošanas funkciju, jo tās izlemj, kuru nozari un uzņēmumus kreditēt. Pretstatā tam, ka valdība, sparīgi rušinoties likumdošanas druvā, ar saviem pamatnostādņu, noteikumu, likumu plūdiem mēģina radīt ekonomikai ietvarus drīzāk tādā kā transcendentālā dimensijā, bankas uzņēmumiem naudu vai nu iedod, vai neiedod, un tas ir visai konkrēti.

Komercbanku sektors šo funkciju pilda arī neskaitāmās citās valstīs, jo īpaši ASV, kur, pateicoties banku un citu naudas īpašnieku klātesamībai biržā, vienas nozares tiek veicinātas, kamēr citas piedzīvo kritumu.

Otrkārt, apliekot bankas ar jauniem nodokļiem, kā atbildēsim uz jautājumu, kurš finansēs pāreju uz tā dēvēto Zaļo kursu un uzņēmumu transformāciju, lai tie spētu pildīt emisiju samazināšanas un klimata mērķus?

Jautājums nav, vai šie mērķi ir labi vai slikti, bet gan, ka Latvijas uzņēmumiem un jo īpaši eksportētājiem ir jāinvestē, lai varētu uzrādīt emisiju samazināšanas un ilgtspējas rezultātus, kādus pirms pāris gadiem vispār nevienam nevajadzēja. Ar Eiropas Savienības fondu naudu vien nepietiks, lai uzņēmumi reorganizētu darbību, to pielāgojot klimata politikas lielajiem mērķiem. Un te bez komercbanku labās gribas atbalsta nekādi neiztikt.

Treškārt, jāatzīmē “zombijfirmu” bankrota pieauguma apjomi. Pēdējā gada laikā ES un arī Latvijā sācies kredītsaistību neizpildes vilnis un sekojoša uzņēmumu slēgšana.

Piemēram, Vācijas Federālais statistikas birojs paziņoja, ka jūlijā uzņēmumu maksātnespējas gadījumu skaits Vācijā ievērojami palielinājies – uzņēmumu iesniegto pieteikumu skaits ir gandrīz par ceturtdaļu lielāks nekā iepriekšējā gada tajā pašā mēnesī. Šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar to pašu periodu pērn, uzņēmumu bankrotu skaits Francijā ir palielinājies pat par 35%, tādējādi radot 55 000 darba vietu izzušanas risku. Uzņēmējdarbības pārtraukšanas gadījumu skaits tur šā gada otrajā ceturksnī sasniedza 13 226, kas ir pieaugums salīdzinājumā ar 9826 gadījumiem, kuri tika reģistrēti tajā pašā laikā pagājušajā gadā, un sasniedza jaunu bezprecedenta līmeni kopš Covid-19 krīzes sākuma 2020. gada martā.

Zombijfirmas pēdējās desmitgades laikā turējās pie dzīvības tāpēc, ka bija radīta iespēja izmantot lēto kredītu naudu ar nulles procentiem. Tagad, aizdevumiem kļūstot dārgākiem, šie uzņēmumi vairs nav spējīgi savas saistības pildīt un bankrotē, jo mākslīga to uzturēšana pie dzīvības vairs nav iespējama. Kārtējais atgādinājums patiesībai, ka tieši banku spēlēm ar naudas cenu ir vitāla nozīme.

Vēl vairāk, ASV Federālā rezervju sistēma piedāvā celt banku pašu kapitālu, un – cik var spriest – par to runā arī Eiropas Centrālā banka. No vienas puses, tas šķietami nav slikti, bet, no otras puses, apgrūtinās pieeju kredītiem, jo bankām būs jārezervē lielākas summas.

Ceturtkārt, visā eirozonā kredītu izsniegšanas noteikumi kļūst singrāki, un to šogad ECB vairākkārt atzīmējusi savos ziņojumos. Vēl pavasarī tā minēja, ka eirozonas uzņēmumu neto pieprasījums pēc aizdevumiem, piemēram, 2023. gada 1. ceturksnī būtiski samazinājās. Neto pieprasījuma kritums bija spēcīgāks, nekā bankas gaidīja iepriekšējā ceturksnī, un straujākais kopš pasaules finanšu krīzes.


Ar ko pelnīsim rīt?

Jautājumā, vai uzlikt bankām papildu nodokli, nekāda īsta strīda nebija, tikai tāda latviski ieturēta šķietama imitācija. Brīdī, kad komercbankas signalizēja, ka piekristu nelielam avansa nodoklim, iemesls citam viedoklim zuda un nekādu citu priekšlikumu virzība netiek pieļauta. Skaidrs, ka tikai nejaušas sagadīšanās dēļ komercbanku intereses aizstāv finanšu ministrs, kurš ir arī valdošās partijas vadītājs. Ne jau velti augstākā ēka Latvijā ir nevis kāda piensaimnieku, finieru, metalurgu vai citu uzņēmumu un pat ne baznīcas ēka, bet gan tieši vienas bankas štāba mītne.

Tomēr banku nodokļa tēma netrāpa mērķī, jo neatbild uz nopietnu jautājumu: ar ko pelnīsim šodien, rīt un parīt, jo ekonomiskā krīze drīzāk ir sākumā nevis beigās. Mēs redzam, ar ko pelna ārzemju kapitāla turētāji – un pelna normāli, peļņu izved uz ārvalstīm –, bet ar ko pelnīsim mēs paši?

Ja ir iespēja, kāpēc gan lai bankas nepelnītu. Kur ir tās valstis, no kurām izvedīsim naudu uz savu valsti tik lielā apjomā, lai varētu vismaz līdzsvarot valsts budžetu, kurš bez Eiropas fondu naudas būtu lielos mīnusos?


Jautājums par to, kas jādara, lai celtu Latvijas konkurētspēju un apturētu atpalicību no Lietuvas un Igaunijas, šogad tika cilāts, bet ir komplicēts, lai tam būtu vienkārša atbildes recepte no sērijas “metam un laižam”.


Jautājums kļūst vēl komplicētāks, ja tajā ierēķinām arī to, ka Latvija tagad patiešām būs Rietumu kapitālisma perifērijas teritorija. Aiz žoga, kad to varbūt uzcels, būs Krievija, kuru Rietumvalstīs daudzi uztver kā draudu un kurai ekonomikas sakari ar ES var pēkšņi pārtrūkt pavisam.

Comments


bottom of page