Raksts publicēts laikrakstā Dienas Bizness 16.07.2024
Ēku būvniecība, kā arī to ekspluatācija dzīves ciklā ir būtisks CO2 izmešu avots, kuram laika gaitā būs būtiski jāsamazina sava izmešu pēda. Lai to panāktu, būs nepieciešams ne tikai valsts atbalsts, bet, iespējams, nākotnē arī kādas soda sankcijas – papildu maksājumi.
Tādu ainu iezīmēja diskusija Kā veicināsim ilgtspējīgu būvmateriālu ražošanu un izmantošanu. Lai arī par būtiskākajiem izaicinājumiem ceļā uz klimata neitralitātes mērķu sasniegšanu Latvijā tiek minēts transports (automašīnas) un lauksaimniecība, tomēr būtiska ietekme attiecībā uz CO2 izmešiem bija, ir un būs ēkām. Tieši tāpēc ilgtspējīgas būvniecības tēma kļūs arvien karstāka.
“Ilgtspējīga būvniecība ir cieši saistīta ar ilgtspējīgiem būvmateriāliem, to racionālu izmantošanu, kas komplektā rada ilgtspējīgas ēkas, vēl jo vairāk, ja būves ir atbildīgas par 40% visas patērētās enerģijas, turklāt ēkas rada 36% ar enerģiju saistīto siltumnīcefekta gāzu emisiju, tajā pašā laikā 75% Eiropas Savienībā esošo ēku nav energoefektīvas, un sagaidāms, ka 2050. gadā joprojām tiks izmantoti 85–95% pašreizējo ēku,” uz problēmas lielo multiplikatīvo ietekmi norādīja Latvijas Klimata neitralitātes klasteris 2050 valdes priekšsēdētājs Armands Gūtmanis. Viņš atgādināja, ka ir daudzi ES regulējumi, kuri pieprasa būvniecību padarīt ilgtspējīgāku – energoefektivitātes direktīva, atjaunojamās enerģijas direktīva, ēku energosnieguma direktīva, jaunā būvizstrādājumu regula, emisiju tirdzniecības sistēmas paplašināšana, taksonomijas regula, korporatīvas ilgtspējas ziņošanas direktīva, aprites ekonomika, atkritumu pārvēršana par izejvielu citu produktu ražošanai un atkritumu apglabāšanas būtiska samazināšana. Jārēķinās, ka ilgtspējas segmentā Ziemeļvalstis jau ir spērušas vairākus būtiskus soļus, piemēram, Dānijā 2021. gadā tika radīta Nacionālā ilgtspējīgas būvniecības stratēģija, kura ieviesa būvniecības robežvērtības (CO2/ m2 gadā gan pašām ēkām, gan būvniecības procesam), bez tam ēkas ietekme uz klimatu tiek aprēķināta, pamatojoties uz dzīves cikla novērtējumu.
“Būtiski, ka 2023. gadā tika panākta vienošanās, ka attiecīgie limiti tiek pārskatīti un CO2 izmešu ekvivalenti samazināti,” norādīja A. Gūtmanis. Viņš uzsvēra, ka Latvijai ir iespēja ne tikai iepazīties, bet arī izmantot Dānijas pieredzi, jo klimata neitralitātes sasniegšanas mērķu izpildes termiņi tuvojas. Diskusijā izskanēja arī, ka, uzlabojot resursu izmantošanas efektivitāti, dzīvojamo māju pilnā dzīves ciklā radītās SEG emisijas G7 valstīs potenciāli varētu samazināt par 35–40%. “Tuvāko gadu laikā – 2027.– 2028. gadā – būs jāsāk pirkt CO2 kvotas arī par siltuma patēriņu ēkās, un tas mainīs situāciju visiem,” tā A. Gūtmanis.
Burkāns un pātaga
“Pašlaik notiek darbs pie CO2 pēdas aprēķināšanas metodikas (kura tiktu ievietota būvniecības informācijas sistēmā) izstrādes. Tādējādi varētu ieraudzīt, cik daudz CO2 ir saražots ikvienas jaunas būves celtniecībā, kā arī šo emisiju apjomu ēkas dzīves ciklā,” skaidroja Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane.
Viņa norādīja, ka tāpat tiek strādāts pie aprites ekonomikas principu ieviešanas – atkārtotas materiālu izmantošanas, koka būvniecības veicināšanas regulējuma līmenī (ugunsdrošības prasību pārskatīšana), kā arī nodokļu atvieglojumiem.
“Ēku ilgtspējīgai atjaunošanai būtu jāpiemēro samazinātās pievienotās vērtības nodokļa likmes, šāda pazeminātā nodokļa likme būtu jāpiemēro arī jauno energoefektīvo dzīvokļu pārdošanas gadījumos. Šādām ēkām arī būtu nepieciešams piemērot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus,” darbības sektorus iezīmēja O. Feldmane. Viņa norādīja, ka tiek rīkotas apmācības būvspeciālistiem tieši attiecībā par klimata neitralitāti, kā to sasniegt. Tāpat tiek strādāts pie tipveida būvprojektiem, pirmais bija dzelzsbetona, nākamais – koka konstrukciju, arī ēku siltināšanas (energoefektivitātes) projekti.
“Šogad ir vēlme īstenot ideju ēku siltināšanas ietvaros neizmantot parastās apmetuma fasādes, bet gan rūpnieciski ražotās ventilējamās fasādes, tādējādi ne tikai radot ieguvumus klimata neitralitātes mērķu sasniegšanā, bet arī darba ražīguma paaugstināšanā,” skaidroja O. Feldmane. Faktiski mērķis ir atbalstīt un veicināt ilgtspējīgus risinājumus ar nodokļu atvieglojumiem, dažādām garantiju un atbalsta programmām, kā arī taksonomiju un pašvaldību prasībām teritorijas plānojumā, vienlaikus apgrūtinot un ierobežojot neatbilstošus risinājumus gan ar dažādiem sarežģījumiem normatīvo aktu līmenī, gan papildu maksājumiem (nodokļiem). O. Feldmanes ieskatā, publiskajam sektoram – valstij jārāda piemērs, radot attiecīgu pieprasījumu pēc ilgtspējīgas būvniecības un ilgtspējīgām ēkām.
Vajag vienotu izpratni
“Būvmateriālu ražotāji ir tikai viena daļa no visa būvniecības procesa,” uzsvēra Būvmateriālu ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Leonīds Jākobsons. Viņš norādīja, ka visos ķēdes posmos ir jābūt vienotai izpratnei par ilgtspējīgas būvniecības kritērijiem – no pasūtītāja, no projektētāja, no būvuzņēmēja, no būvuzraudzības, no būvmateriālu ražotāja, no būves sertifikācijas institūcijas, no ēku un būvju ekspluatācijas dienesta, no atkritumu pārstrādātāju puses.
“Visbūtiskākā loma, protams, ir pasūtītājam,” skaidro L. Jākobsons. Viņš norāda, ka ir vairāki piemēri, kuros var uzdot daudz jautājumu, piemēram, jau uzbūvētajā, skaistajā jaunās Stradiņa slimnīcas kompleksā aiz ieejas ir milzīga, tukša telpa, un nav skaidrs, vai tie, kuri šo ieceri radīja, aizdomājās, cik izmaksās šīs tukšās telpas ekspluatācija. Būvniekiem ir pieejamas modernas tehnoloģijas, kas dod iespēju vadīt visu procesu, vienlaikus zinot, kur jābūt un kur atrodas komunikāciju tīkli, vienlaikus arī novērst kādas kļūdas, ja tās ir jau pašā būvniecības procesā. Attiecībā uz būvmateriālu atbilstību tiek izpildītas produktu vides deklarācijas prasības (EPD sertifikāti), bez kuriem nav iespējas strādāt. Proti, Zviedrijā no 2022. gada 1. janvāra EPD izstrāde ir obligāta prasība būvmateriāliem, kas tiks izmantoti jaunām ēkām.
Nīderlande kopš 2013. gada pieprasa informāciju par ietekmi uz vidi ēkām, kas lielākas par 100 m2. Lielākais pieprasījums pēc EPD šobrīd ir būvniecības nozarē – Zaļās shēmas – BREEAM (British Research Establishment Environmental Assessment Method), Ziemeļamerikas LEED (Leadership in Energy and Environmental Design) sistēma u.c. “Būs jauna ES regula attiecībā par ietekmes uz vidi faktoriem,” norāda L. Jākobsons.
Pieprasījums rada piedāvājumu
“Atslēgas vārds ir pieprasījums, bet tā neesamība nerada praksi,” tā situāciju vērtē Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Edijs Kupčs. Viņš norāda, ka būvniekiem viens no būtiskākajiem izaicinājumiem un problēmjautājumiem ir produktivitāte, vēl jo vairāk, raugoties no būvniecības pakalpojumu eksporta.
“Labi piemēri ir tiem uzņēmumiem, kuri jau līdz šim ir bijuši aktīvi ārvalstu tirgos, kuros gan pašlaik ir tā dēvētais klusais laiks, taču Latvijā tāds nav iestājies un ir iespēja strādāt pašu mājās, izmantojot ārzemēs gūto pieredzi, vienlaikus vide, kurā jāstrādā, Latvijā ir sarežģītāka nekā eksporta tirgos,” kopējo ainu iezīmē E. Kupčs. Viņš norāda, ka tie celtnieki, kuri atgriezušies mājās, nodrošina produktivitātes lēcienu tieši tajā, kā viņi dara.
“Prasības, pasūtītāja vēlmes, laicīgi norēķini, pārbaudīti projekti ārzemēs ir šos uzņēmumus tā noregulējuši, ka tie pašmāju tirgū ir ievērojami produktīvāki,” skaidro E. Kupčs. Viņš gan vērš uzmanību, ka visa pamats tomēr bija, ir un būs pasūtītājs, kuram, jo īpaši sabiedriskajā sektorā, ir jāspēj paskaidrot, kāpēc tas maksā tik, cik maksā, un vai tas ir dārgi.
“Pasūtītājiem ir jābūt ne tikai drosmei, bet arī pieejamam attiecīgajam finansējumam, lai varētu īstenot ilgtspējīgu būvniecību un vārda tiešā nozīmē radīt ilgtspējīgas ēkas,” skaidro E. Kupčs. Viņaprāt, kā obligāts priekšnosacījums ir profesionāla projekta pārvaldība.
“Tas ir viens no vissvarīgākajiem posmiem, jo, nepareizi plānojot un neatbilstoši pārvaldot, var nākties ieiet daudz lielākā izmaksu fāzē,” tā E. Kupčs. Viņaprāt, pat ja projekts ir labi izstrādāts, tad brīdī, kad ir jāpieņem kādi lēmumi, pasūtītājs tos pieņem lēni (gausi), tādējādi rodas dīkstāve (bet par objektā esošo tehniku jāmaksā nomas maksa neatkarīgi no tā, vai tā strādā vai nestrādā), bez tam objektā tiek glabāti būvmateriāli, un ir jautājumi, cik ilgi tie var attiecīgos apstākļos tikt glabāti, lai nezaudētu savas īpašības, un galu galā arī viss process kļūst garāks. Tāpat būvniecības pakalpojumu sniedzēji sagaida apmācības no būvmateriālu ražotājiem par to, kā pareizi lietot attiecīgos materiālus, jo īpaši, ja pieejami ir daudz un dažādi materiāli. “Pats būtiskākais visā procesā bija, ir un būs komunikācija starp arhitektiem, būvinženieriem, būvmateriālu ražotājiem, pašiem celtniekiem un pasūtītāju,” uzsvēra E. Kupčs.
Konkurētspējas problēmu kamols
L. Jākobsons gan norāda, ka būvmateriālu ražotājiem liels jautājums ir energoizmaksas, jo nozare ir ļoti energoietilpīga un jebkuras izmaņas, kuras ietekmē elektroenerģijas cenu, atstāj būtisku ietekmi uz nozari.
“Nozares uzņēmumiem lielu daļu peļņas ir apēdušas elektroenerģijas cenas, un rezultātā ir mazākas attīstības iespējas,” tā L. Jākobsons. Viņš atgādina, ka elektroenerģijas cena Latvijā lielajiem rūpniecības uzņēmumiem ir salīdzinoši augstāka, taču tai būtu jābūt līdzvērtīgai ar tām valstīm, ar kuru ražotājiem (Lietuvas, Igaunijas, Polijas) mūsu valstī nākas konkurēt. “Ja šo konkurentvalstu ražotājiem elektroenerģijas cena ir būtiski zemāka, tad konkurēt ar viņu ražotājiem nav iespējams,” uzsvēra L. Jākobsons. Viņaprāt, būtu jāveic reforma regulētajā enerģijas infrastruktūrā, apvienojot augstsprieguma tīklu un sadales tīkla administratīvos un tehniskos resursus, tādējādi samazinot izmaksas un arī attiecīgi pakalpojumu tarifus.
Bez tam investīciju piesaistei ilgtspējīgos apstrādes rūpniecības procesos ir jāuzlabo kapitāla atdeve esošajām un nākotnes investīcijām, tāpēc jāsamazina pašreizējā uzņēmuma ienākuma nodokļa likme, samazinot līdz OECD noteiktajam minimumam 15%. Kā vēl vienu nozari nepatīkami pārsteidzošu faktoru L. Jākobsons minēja to, ka tiek paaugstināts dabas resursu nodoklis plastmasas iepakojumam, vienlaikus šī nodokļa likmes tiek paceltas arī pārstrādājamajam plastmasas iepakojumam, kura izgatavošanā jau būtu izmantota daļa pārstrādātas plastmasas, taču tai netiek piemērots zemāks dabas resursu nodokļa maksājums. “Tas nozīmē, ka tie ražotāji, kuri būvmateriālu iepakošanai izmanto plastmasu, kurā jau kāda daļa ir atkārtoti pārstrādāta plastmasa, dabas resursu nodokli maksās tikpat lielu kā tie, kuri izmanto tā dēvēto jauno plastmasu un faktiski neveicina uzņēmēju centienus meklēt iespējas atkārtoti izmantot pārstrādātu plastmasu,” tā L. Jākobsons.
Iespējams CO2 nodoklis ēkām
Nav izslēgts, ka perspektīvā dzīvojamām ēkām būs nepieciešams ne tikai energosertifikāts, bet arī atbilstošs CO2 izmešu pēdas aprēķins, kurš varētu kalpot arī par sava veida sekām. “Ja valsts neizpildīs savu apņemšanos attiecībā uz CO2 izmešu samazināšanu, tad valstij nāksies maksāt, un politiskā izšķiršanās varētu būt, vai attiecīgais maksājums tiek pārcelts uz tiem, kuru ēkas rada šāda maksājuma pamatu,” uz jautājumu, vai perspektīvā Latvijā varētu tikt ieviests CO2 nodoklis ēkām ar lielu CO2 pēdu, atbild Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane. Viņas ieskatā, par šādu iespēju pašlaik var tikai diskutēt.
“Manuprāt, būtu tikai godīgi, ja tie, kuri investē un būvē ēkas, kuras savas dzīves laikā rada maz CO2, perspektīvā no šādas darbības būtu ieguvēji salīdzinājumā ar tiem, kuri piekopj strausa politiku un cer uz klimata mērķu atcelšanu,” savu sacīto pamatoja O. Feldmane. Viņa pieļāva, ka perspektīvā varētu tikt noteikta kāda robežvērtība, kuru pārsniedzot tad ēkas īpašniekam būtu jāmaksā.
“Pašlaik pētām citu valstu pieredzi – Norvēģijas, Francijas pieredzi, taču nedomājam par jaunas reglamentētās profesijas – CO2 auditors – ieviešanu, kas būtu birokrātijas palielināšana,” attiecībā uz iespējamo CO2 auditora profesijas izveidi Latvijā atbild O. Feldmane.
Būvgruži = izejviela
Tā kā būvniecībā rodas būvgruži, tad viens no aprites ekonomikas virzieniem, kas arī mazinātu CO2 izmešus, spiedienu uz ieguves rūpniecību, būtu to izmantošana kā izejviela jaunu materiālu ražošanai.
L. Jākobsons atzina, ka būvgruži rada problēmas ne tikai būvniekiem, bet arī pašiem būvmateriālu ražotājiem. “Lai varētu pārvadāt, pārstrādāt būvgružus, ir nepieciešamas attiecīgas atļaujas, ja tādu nav, tad to nemaz nedrīkst darīt,” norādīja L. Jākobsons. Viņš savu sacīto pamatoja ar piemēru, kur kompānijai vienā ražotnē ir atļaujas izmantot būvgružus, bet otrā nav, kā rezultātā vienā ražotnē saražoto brāķi var atkārtoti pārstrādāt, taču otrā nevar, bet vest vairāk nekā 200 km attālumā uz to ražotni, kurai ir šāda brāķēto materiālu otrreizējā pārstrāde, ir ekonomiski neizdevīgi.
“Lai šo brāķēto būvmateriālu un arī būvgružu izmantošana jaunu produktu ražošanā būtu ekonomiski pamatota, attiecīgajai izejvielai ir jābūt pieejamai nepārtraukti, jābūt tās krājumam noliktavā,” tā L. Jākobsons. Viņaprāt, būvmateriālu ražotājam, kurš var izmantot būvgružus kā izejvielu, nebūtu jāmēro garais ceļš, lai kļūtu par atkritumu (būvgružu) pārstrādātāju. “Ražojot konkrētu produktu, ražotājam ir jāspēj nodrošināt sava izstrādājuma attiecīgas fizikālās un ķīmiskās īpašības un parametri, kuri nedrīkst atšķirties reizi no reizes,” vēl vienu būvgružu kā izejvielas izmantošanas problēmu min L. Jākobsons. Viņaprāt, ir nepieciešama motivācija pārstrādāt arī rūpnīcās radušos ražošanas procesa atlikumus.
Betons kļūs zaļāks
Jāņem vērā, ka Latvijā tiek strādāts pie zaļa betona definīcijas, kur pasūtītājs pats var izvēlēties, par cik (par 10%, 20%, 30% vai 40%) zaļāku betonu grib.
Betona tehnoloģiju SIA Primekss valdes priekšsēdētājs Jānis Ošlejs norāda, ka betons ir lielākais rūpnieciskais piesārņotājs CO2 emisiju ziņā, veidojot 8% no globālajām emisijām. “Ja varētu izmantot mūsu betona tehnoloģiju visur, varētu uzreiz samazināt kopējo CO2 izmešu daudzumu par 4%. Tas ir vairāk, nekā kopā saražo visas pasaules aviokompānijas,” tā J. Ošlejs. Viņš atzīst, ka zaļā betona m3 ir dārgāks salīdzinājumā ar parasto, jo tam ir augstāka kvalitāte, bet tieši tāpēc to var ieklāt plānākā kārtā, iegūstot tos pašus parametrus, un rezultātā m2 cena ir līdzīga vai zemāka, salīdzinot ar parasto betonu.
Ēku ilgtspējīgai atjaunošanai būtu jāpiemēro samazinātās pievienotās vērtības nodokļa likmes, šāda likme būtu jāpiemēro arī jauno energoefektīvo dzīvokļu pārdošanas gadījumos, Olga Feldmane, Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore.
댓글